Blog

Rupjmaizes recepte pašos pamatos nav sarežģīta un atrodama teju katrā latviešu ēdienu pavārgrāmatā. Bet, vai sarežģīts ir rupjmaizes cepšanas process? Es teiktu – nē. Bet idealizēts gan, turklāt dažviet tik ļoti, ka daudzām maizes cepējām nolaižas rokas pirms vēl sākušas mēģināt.

Mana bērnība pagāja vērojot, kā mūsu mamma cep maizi. Mācās cept maizi, ja būsim precīzi

( …Milzu koka abra, lielā malkas maizes krāsns uz astoņiem kukuļiem, lize, ieraugs, miltu plaucēšana…)

Esmu pavadījusi ļoti daudz gadu klausoties ļaudīs, kā ir un kā pareizi būtu jācep maize.

Drīz būs akurāt gads, kā es pati cepu maizi. Mācos cept maizi, ja būsim precīzi. Pēdējā laikā jau pat sāk sanākt 😉

Viss šis laiks ir pagājis mēģinot, vērojot (sevi un maizi) un veidojot pašai savas atklāsmes.
Un reizē arī atkāpjoties. No vispārpieņemtā un maizes postulātiem – kādai tad ir jābūt tai “īstajai rupjmaizei” .
Mājražotāju tirdziņos ir nācies garšot daudzas. Ar un bez cukuriem. Skābētas un raudzētas simtgadīgās abrās. Mīcītas ar rokām un ceptas simtgadīgās maizes krāsnīs. Ceptas pannās un lielajos, apaļajos kukuļos. Ar garozām pirksta biezumā, mīksti porainas un mikli smagas.

Un katrs tirgotājs apgalvo, ka viņa rupjmaizes recepte un viņa rupjmaize ir tā “īstā rupjmaize”‘. Īstā latviešu senā rupjmaize.

Un, iespējams, šeit arī veidojas pirmā bijība pret rupjmaizes cepšanas procesu. To jau var tikai tās vecās, viedās, dižās saimnieces. Tās, kas šo prasmi apguvušas mūža garumā, mācījušās no vecāsmātes un kam ir simtgadīgā abra un simtgadīgā krāsns un simtgadīga rupjmaizes recepte.
Jo citādāk jau NAV TAS!
Nav tās garšas, ja elektriskajā cepeškrāsnī cep. Abrai jābūt – jo citādāk jau nav iespējams uzraudzēt. Un tikai “īstajam ieraugam” jābūt, kas iegūts speciālajā ekspedīcijā kaut kur dziļi Latgalē no kādas “īstās saimnieces” un “īstās abras”.

Kad runājos ar dāmām par rupjmaizes cepšanu, ka ir laiks sākt, parasti atbilde ir: Jā, gribu, bet tad vispirms jānobrauc tur tālu pie kādas tantes, kas cep maizi un jāpamācās. Jāiemācās visi knifiņi un slepenās zināšanas (latvietim jau nekas nevar būt tāpat bez mazliet maģijas un slepenām viltībām – knifiņiem). Un tad jau varētu gan, jo maize jau garšo un cept jau varētu.

Jādabū tikai īstā, senā rupjmaizes recepte

Interesanti, ka šādu pat scenāriju uzbūra arī kundze ap 80, kas īstenībā visu mūžu gribējusi maizi cept un joprojām gribētu, bet līdz tai `tantei Latgalē` tā arī nav nobraukusi.

Un dzirdot šo visu maizes cepšanas atrunu atkal un atkal, es sāku ticēt, ka neba nu tikai bijība pret mūsu spēka maizi ir cēlonis, bet arī attaisnojums neGribai. Negribēšanai to darīt regulāri (jo citādiņ simtgadīgais ieraugs aizies postā). Negribai piepūlēties un iesvīst mīcot. Negribēšanai plānot laiku un veltīt dienu maizei (un sev). Šī visa pašas neGriba liek mums uzturēt mītu par “īstās rupjmaizes” cepšanu kā par ļoti senu un sarežģītu procesu. (Tāds tas, protams, arī ir, bet tas nav neizpildāms mūsdienās)

Un tā pirms gada es apdomājos. Mēs jau sen saimniecībā maļam rudzu miltus – rupjus un smalkus. No tiem top putras, vafeles, kūkas un rauši vien rupjmaize ne, jo mamma vairs neņemas to cept, jo nav vairs malkas maizes krāsns.

Vai tikai tādēļ, ka man nav koka abras, malkas maizes krāsns un pāri 60, man nav vēlēts savu rupjmaizi cept?
Vai tādēļ mana rupjmaize nebūs “īstā”?

Un tā – būs jau teju gads, kā es cepu savu rupjmaizi. Un ziniet – man jau pat sanāk 🙂
Es pati izveidoju ieraugu. Jāteic, tīri labs sanāca arī mans `pirmais cepiens`. Bet ar katru reizi, protams, ieraugs strādā ar vien labāk un paredzamāk. Gada laikā es ieaugu arī zaudēju. Vasarā, pa senlaiku modei atstātu pārsegtā bļodā, to sapostīja mošķi. Atjaunoju. Tagad glabāju burkā un ledusskapī tā kā visi mūsdienīgi maizes cepēji 🙂

Rupjmaizes garša.

Gads ir bijis laiks, kad esmu iepazinusi miltu uzvedību un atradusi arī sev tīkamāko saldas-skābas-sāļas garšas kombināciju. Proti, iemācījusies saprast, kā jāgaršo mīklai, lai arī izcepta maize būtu tīkama manai ` umami `.
Esmu iepazinusi Naukšēnu rudzu iesalu, esmu atklājusi, cik lielisku dziļu garšu dod Iļģuciema iesala ekstrakts. Bet šis viss ir vajadzīgs palēnām – iepazīt un saprast, kas garšo tieši man.
Un ko nākamreiz nedarīt vai darīt citādāk.

Maize un laiks.

Atainojiet, kungi, bet es laikam gribētu teikt, ka rupjmaizes cepšana tomēr ir tāda dziļi sievišķa padarīšana. Jo, ja atskaita man zināmus maizniekus, neesmu sastapusi vīriešus, kas ir gatavi `paņemt dienu sev` lai ceptu rupjmaizi. (Priecāšos kādreiz satikt).
Šķiet, laiks maizes cepšanai ir tieši vissvarīgākā lieta, ko mūsdienās atrast visgrūtāk. Ieplānot to dienu, kad mīcīsi un cepsi maizi. Un neatbildēsi uz telefona zvanu vai neieskatīsies e-pastā. Vai to vispār var mūsdienu sieviete?

Lai ieskicētu šo procesu, maizi iejauc iepriekšējā vakarā. Pa nakti tā skābst jeb fermentējas. No rīta to samīcu un lieku raudzēties uz vismaz 4 stundām. Rūgšanas process ir atkarīgs no istabas temperatūras, saimnieces garastāvokļa un visuma labvēlības. Tik pat labi tās var būt arī 6 stundas.
Man maizes cepšana nelieliem kukulīšiem aizņem līdz 2 stundām. Ir bijušas reizes, akd vairāk vai mazāk.

Maize un uzmanība.

Maize prasa sev visu saimnieces uzmanību. Vispirms jau koncentrēšanos un sakārtotas domas. Salikt miltus, iesalu, sakārtot mīcāmo vietu, uzslēgt klusumu telefonam. Nemīcīt maizi, kamēr bērni nav pavadīti uz skolu un vīrs aizsūtīts `malku skaldīt`. Mīcīšana ir sava pus stunda, kur visa uzmanība ir maizei un pašas domām. Ja pa starpu džinkstēs telefons vai trīsies bērni, piemirsīsies ķimenes vai pietrūks cukura. Gribēsies ātrāk beigt un mīkla nebūs izmīcīta kā nākas. Maizīte atceras visas mūsu kļūdas. Savukārt, rupjmaizes garša atceras mūsu domas. Ja mīcot savu maizi, es domās esmu pie maizes, atmiņās par bērnību, kad maizi mīcīja mamma, domājot par maizi, atceros iepriekšējo reizi un ko liku, neliku vai plānoju pielikt šoreiz, kā nomīcīt – stiprāk vai mīkstāk, tad arī maizītes garša sanāk šo domu pilna – pilnīga. Un tieši šeit savu dalību ņem tā lieliskā iespēja būt par sievieti, māti, saimnieci, pavarda turētāju, saimes barotāju. Šī apziņa mīcot maizi ir klātesoša. Savām rokām radīt ko patiesi svētīgu, latvisku, mūsu – cept ģimenei rupjmaizi. Šis process piešķir dziļumu, svētību un sātu rupjmaizei.
Un dod svētīgas apziņas poti sievišķībai.

Īsi par mani.

Es atceros, kā bērnībā maizi īstajā abrā un pareizajā malkas krāsnī cepa mana mamma. Lielo milzu kukuļu smaržu varēja sajust kaimiņos. Lielās šķēles ar biezo garozu. Abrukasīti bērniem. Es zinu, kādai ir jābūt “īstajai rupjmaizei” gan teorijā, gan praksē 🙂
Un arī es daudzus gadus, zinot, kā ir “pareizi”, biju skeptiska pret ērtajiem, vieglajiem, mūsdienīgajiem rupjmaizes cepšanas variantiem.

Bet šobrīd es apšaubu (bet nenoliedzu), ka jelkad cepšu “īsto rupjmaizi” kāda tā ir teorijā jeb latviski idealizētajā apziņā, kas ir kā attaisnojums tik daudzu neGribai cept savu maizi.

Bet es jau gadu cepu savu rupjmaizi.

No mūsu rupjajiem rudzu miltiem, jo tieši tie dod to īsto smeķi un smagumu latviešu maizei. Mammas Rupjmaizes recepte, ko atminos no bērnības, šobrīd tiek manis papildināta.
Es ar lielām pūlēm sameklēju šo vienu “maizes dienu” un tas ne tuvu nav katru nedēļu.
Es cepu maizi savā piepilsētas mājā un elektriskajā cepeškrāsnī nevis malkas maizes krāsnī.
Es jaucu un mīcu maizi stikla un citreiz lielajā plastmasas bļodā nevis koka abrā.
Pēc gada es bez sirdsapziņas pārmetumiem cepu maizi zemos grādos nevis 280+, kā tas pēc aprakstiem būtu maizes krāsnī. Un es tiecos pēc plānākas garoziņas nevis pēc kārtīgi biezi melnās, jo mūsdienās un ar elektrisko krāsni to var panākt.
Es cepu rupjmaizi nevis augstajos kukuļos, bet formiņās. Mēģinājusi esmu abus un palikusi pie ērtākā. Es esmu formiņās klājusi kļavu lapas, bet ziemā ērti tās aizstāju ar cepamo papīru.

Kamēr daudzi par šo teiks – nu kas tad tas, “īsto rupjmaizi” jau tā neviens necep, es smaidu, klusēju un cepu savu rupjmaizi.

(Nu jau ļoti garšīgu starp citu!)

Un kamēr daudzi, pieminot rupjmaizi, sāks gaudeni vilkt un atcerēties “vecos labos laikus”, savu bērnību, maizes cepšanu, īstās krāsnis un abras – es dzīvoju mūsdienās un cepu savu rupjmaizi tā, kā to var izdarīt ikviena sieviete, ja vien ir griba un vēlme tikt pāri populismā ērti noslēpjamajai neGribai.
Un pati rodu sātu sievišķajā apziņā, ka mana ģimene ēd manu maizi.

Varbūt arī Tev ir laiks sākt?

Rūta Beirote / Zutiņi zs

Ak vai, bet rupjmaizes recepte kur?

Lasi te:  RUDZU RUPJMAIZES RECEPTE