Ābolu siers ik pa laikam ir sastopams arī šur tur mūsu tirdziņos. Bet, cik vēroju, tas ir mirkļa vājums kādam no tirgotājiem. Vienu rudeni tie cītīgi visiem neziņām stāsta, kas tas ir, kā garšo un kā gatavo. Bet nākamajā gadā vairs īpaši nemēģina – iespējams, pārāk liels darbs pārāk mazai auditorijai.
Lietuvas tirgos ābolu siers ir sastopams tīri bieži. Nē, ne visur, bet nav kā ar uguni jāmeklē. Lietuvieši lepojas ar šo ābolu gardumu kā cieši savējo, atsaucoties uz 17.gs. Radvilu pavārgrāmatu. Šajā pavārgrāmatā gan minēts, ka to var gatavot `arī no āboliem`, jo oriģinālā ir cidonijas (iespējams aivas).
Bet šī ir pirmā rakstiskā piezīme, uz kuru atsaucoties Ābolu siers ir kļuvis par Lietuvas nacionālo ēdienu un nacionālo desertu sastāvdaļu.
Lietuvieši paši apgalvo, ka ābolu siera pagatavošana nav sarežģīta, bet `prasa pacietību`. Pagatavošana savas 3 stundas + žāvēšana jeb kaltēšana vismaz 2 mēnešus. Jo ilgāk žāvēts, jo vērtīgāks skaitās ābolu siers.
Vispiemērotākās ābolu sieram tiek uzskatītas ziemas šķirnes, bet, tā kā šis siers ir arī galvenais ēdiens Lietuviešu Ziemassvētku galdā, tad ābolu sieru gatavo arī no rudens āboliem.
Par vislabākajiem tiek uzskatīti pēc iespējas skābākas šķirnes un tās, kurām ir sarkana miza. Sarkana miza nozīmē, ka ābolā ir daudz pektīna, un tas palīdz sieru pagatavot ātrāk.
Tā kā par visvairāk pektīna saturošiem āboliem tiek uzskatīti vecie labie – ANTONOVKA, tad šie – pektīna visbagātākie un arī skābenākie tiek uzskatīti par visideālākajiem.
Vislabākie āboli ir tie, kas skābeni un nav sulīgi. Sulīgie ilgāk būs jāvāra.
Tāpat āboli nedrīkst būt savītuši vai iebojāti. Ābolus sierā vāra ar visu mizu.
Ābolu sieram ir savi kvalitātes standarti. Pēc iespējas ilgāk izturēts, tumšāks, cietāks, intensīvāks.
Tumšāks šad tad var nozīmēt arī piededzināts, tamdēļ lietderīgi pirms pirkšanas no maz pazīstamiem ražotājiem ābolu sieru ir ieteicams pagaršot.
Līdzīgi kā Radvila grāmatā tika minēts, ka šo sieru vāra no cidonijām un arī āboliem, arī šobrīd ābolu sieram ir piedraudzēti virkne citu augļu. Visbiežāk bumbieri (jo tie aug blakus bumbieriem, ir gatavi vienā laikā). Bet klāt pievienotas arī cidonijas, plūmes, ogas. Un arī dažādi eksotiskie augļi, vīģes un rieksti.
Tā ābolu siers iegūst dažādas pēcgaršas, smaršu un pat krāsu.
Savulaik struktūrai galvenokārt izmantoja pašus ābolus.
Daļu no ābolu gabaliņiem pievienojot pašās beigās vai liekot klāt žāvētus ābolus.
Šādu sieru – ar gabaliņiem iekšā- dēvē par “marmorēto ābolu sieru”.
Šobrīd marmors un struktūra ir ļoti bagātīga – āboli, rozīnes, sukādes, rieksti, citronu mizas gabaliņi u.tt.
Tāpat kā smaržas – kanēlis, vaniļa, citrusi un pat konjaks.
Vienlaikus jāteic, izbraucot cauri 5 tirgiem no pierobežas līdz pat Viļņai, ābolu sieru sastopam vien 3 vietās.
Paņevežos to piedāvā vecs onkuliņš, ietinis vienkāršā kulītē un vēl piesola atlaidi, ja pirksim arī žāvētu ābolu paciņu. Aptuveni 500 gr paciņa pie onkuliņa iegādājama par 4 EUR.
Viļņā skaists un bagātīgs ābolu siera stends sastopams `Hales Turgus`.
Tajā gozējās savi padsmit ābolu sieri. Gan ar garšām, gan sukādēm, gan riekstiem iekšā. Visi tie ietīti skaistos krāsainos papīros, izveidoti klasiskā lietuviešu siera formā. Arī cena šeit citādāka kā pie Paņevešas onkuliņa. Te dažs labs siers maksā pat 34EUr/kg
Tiklīdz jautāju par to pārdevējai, tā dzirdu, cik tas “lokāls un nacionāls”. Prasu arī – kā to pareizi jāēd? Tad gan viņas seja savelkas neizpratnē (nu vai nav muļķa tūrists?). Nu griez un ēd – kā konfektes! Kā sladkijs Batončiks! 🙂
Nu labi. Ābolu sieru nevar ieraudzīt katras kafejnīcas vai restorāna ēdienkartē. Bet atrodu to vecajā, labajā “Lokys” Stiklu kvartālā.
Ābolu siers ar svaigiem āboliem un Rikotas sieru. Jā, var arī šādi. Lai gan to rikotu gribētos daudz vairāk. Un ja mēs to gatavotu mājās – tad drīzāk pasniegtu ar skābenu saldējumu.
Lai nu kā – gards, interesants. Noteikti vērts to atvest mājās kā suvenīru.
Ābolu siers var tikt pagatavots 2 veidos.
- Vārīšana
- Cepšana cepeškrāsnī.
- Abas kopā – vispirms novāra sīrupu, tad cep, lai nav jāmaisa.
Ābolu siera vārīšana
Ābolus sagriež gabaliņos, apber ar cukuru uz savu diennakti, lai atdalās sula. Sulu notecina un vāra, līdz tā sabiezē vismaz uz pusi. Iegūtajam sīrupam pievieno ābolu gabaliņus un vāra, līdz masa sabiezējusi tā, ka maisot pielīp pie katliņa malām un netek nost. Vārīšanas process, nepārtraukti maisot, ilgst savas 2-3 stundas. Ir vairākas variācijas, kā saimniece var spēleties ar ābolu gabaliņiem. Daļu atstājot beigām, pievienojot īsi pirms gatavs, žāvētus ābolus, citus augļus utt.
Kad siers tik biezs, ka jau pats netek nost no katliņa, to liek siera maisā un novieto zem sloga. Kad siers atdzisis un norimis, to izņem no maisa un kaltē. Katrs kaltējot, kur nu vieta – uz radiatora, uz loga, vienkārši pakārtu. Var kaltēt arī cepeškrāsnī ~60*C.
Vienkāršs kaltēšanas process aizņem ne mazāk 2 mēnešus. Ābolu siers skaitās gatavs tad, kad, iespiežot ar pirkstu, tajā vairs nepaliek nospieduma.
Ābolu siera cepšanas process:
Ābolus nomizo, apkaisa ar cukuru, nolej sīrupu un to liek vārīties, līdz vismaz puse iztvaikojusi. Tālāk piejauc ābolus un liek cepeškrāsnī cepties, ik pa laikam apmaisot.
Cep, līdz masa paliek ļoti bieza. Siera gatavošanu pabeidz katliņā. Atkal jau – gatavs ir tad, kad samaisa sieru, vidū atstājot berīti un siers vairs netek uz viduci, bet paliek kā nolikts. Tālāk jau atkal seko formēšana un žāvēšana.
Lai gan ābolu siers šķiet ļoti salds, Cukura tajā ir salīdzinoši maz. To parasti dozē atkarībā no tā, cik skābi ir āboli.
Pēc saimnieču teiktā uz 1kg ābola ņem ~100 līdz 150gr cukura.
Ja tā pieetu Ābolu siera gatavošanai ar mūsdienīgām metodēm – ievārījuma vārāmo katlu, cepeškrāsni un sukāžu gatavojamo aparātu, tas varētu izrādīties nebūt ne tik sarežģīts un ilgs process. Vai tā dvēselīte būtu tā, tas cits jautājums.
No vienas puses žēl, ka ābolu siers neaiziet pie mums Latvijā. Manāms vien pie ļooti retiem tirgotājiem un arī ne vienmēr. Labprāt to iegādātu biežāk, jo kā interesantu sastāvdaļu saldēdienos to noteikti varētu ļoti dažādi izmantot.
Ceļoja, ēda, ar vietējiem runāja, izzināja un bildēja: Rūta Beirote
