Blog

Rudzu miltu biezputra – sens latviešu ēdiens, ko Omīte bieži gatavoja vakariņās arī mūsmājās. Kad dienas darbi bij` bijuši vieglāki, un neko gruntīgu  neprasījās, viņa vārīja šo rudzu pļepeni.

Rudzu miltu putras vārīšanas process bija gaužām vienkāršs:
Vārīta pienā iekūla rupjā maluma rudzu miltus, pagaidīja, kamēr uzmeta burbuli un gatavs bij. Putra ātri biezēja, tādēļ miltus bija jāpārstāj bērt tiklīdz putra sāka biezēt.

Opis un vīri šo putru ēda ar ceptiem griuzduļiem jeb speķīti ar sīpoļiem. Ja ēda ar sālītu gaļu, šur tur sauca par Sālimputru.  Citviet šo putru baudīja kopā ar skābo krējumu vai sviestiņu. Bet bērni to “sukāja iekšā” kopā ar zapti.
Opis, kurzemnieks būdams, uzstāja, ka putra jāmaisa ar Mieturi!

Mieturis bija īpašs kociņš, kam spurains gals. Ar tādu kuļot, kunkuļi nemetās. Tā darīja senāk mūspusē un Suitos tā dara vēl šobaltdien.

Mieturi parasti darināja no zarainas egles galotnes vai kadiķīša. Parasti mieturi izgatavoja no Ziemassvētku eglītes galotnes.

Bet par mieturi dēvē zaru veidojumu kokam, kad vienā vietā ir vismaz 3 un vairāk zari, un tāds sastopams arī citām koku sugām, ne tikai eglēm un priedēm. Vērtīgs tika uzskatīts no oša koka, jo tāds neatdod ēdienam rūgtumu.

Ar mieturi senlaikos kūla ne tikai putras, bet arī krējumu un sviestu.

Sviestam domāto mieturi nereti devēja arī par “Kuļčekli” – no vārda kult.

Suiti šo putru piedēvē par savējo, sak` tas viņu senais ēdiens. Bet rudzu miltu biezputra – sens latviešu ēdiens arī Vidzemē un Zemgalē. Senāk to ēda visur.

Tādēļ padomājiet – šis var būt viens mazs solis ceļā uz veselīgākām maltītēm.
Ja gribas ko vieglāku, bet negribas gurnus briedinošo baltās kviešu mannas putru, droši izmēģiniet rudzu miltu biezputru.
Būs gardi, būs sātīgi un būs arī krietni veselīgāk.

Gribi zināt, kādus gardus ēdienus vēl pagatavot?

Ielūkojies mūsu Recepšu sadaļā.

Putru vārīja un par biezputru pastāstīja: Rūta Beirote, Zutiņi zs