Zirņi ar speķi ir latviešu nacionālais ēdiens. Tos pasniedz ārvalstu ciemiņus sagaidot, ziemu ieskandinot un liek Ziemassvētku galdā kaut vai tāpēc, ka tiem tur jābūt.
Latvieši dalās divās daļās. Tajos, kas uzskata, ka, lai nākamajā gadā mājās valdītu prieks, auglība un būtu daudz naudasm jāliek galdā zirņi ar speķi Un tajos, kas uzskata, ka zirņi ar speķi simbolizē asaras – jāapēd līdz Jaungada pusnaktij, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud.
Bet vēl – tieši zirņi ar speķi ir tie, kas arī rāda mūsu valodas bagātību, jo speķīti uz zirņiem katrā malā sauc citādāk.
Tas, protams, arī atkarīgs, vai sačurkstināti cūkas iekšējie tauki vai kūpināts krūtiņas gabals, bet, lai nu kā – skan ļoti interesanti un mīļi.
Ik gadu ap Ziemassvētku laiku mēģinām visus šos čurkstinātā speķīša nosaukumus apkopot, lai kopīgi ieklausītos, cik jauki skan mūsu valodiņa.
Kā Jūsu mājās sauc sacepto speķīti ar sīpoliem, ko liek uz zirņiem?
Kaspars: Čirkuļi. Čirkuļi ar sīpoliem!
Māra: Manai vecmātei tās bija Ķimslas.
Zigmārs: Skrandzīši. Iespējams tādēļ, ka kādus vaidziņus grieza, kad vēl savus suķus vecāki turēja. Varētu būt sinonīms vārdam atgriezumiņi…
Agnese V.: Mums bija Grībiņas
Antra A.: Vecāmama, kurzemniece būdama, tās sauca par čipatām.
Kitija: Gruzduļi
Ilva: Skrandži
Ināra: Škvārankas
Silvija: Protams, ka Circeņi!
Ivita: Circenīši
Liene: Mūsmājās uz zirņiem ir Grūžiņas
Gunta O.: Škvarkas ar zirņiem
Evija: Circenīši
Aija: Čirpuļi. Un nu vairs nav ne čirpuļu, ne tauku, ar ko kartupeļus uzcept.
Iveta I.: Pelēkie zirņi ar speķi un sīpoliem
Elīna U.: Circenīši un čurksteņi.
Ilgvars P.: Čipsnas, cīkaras, skrandži, gruzdumi… attiecīgi kurā pusē, vietvārdi.
Valentīna: Mūsmājās Čīgas
Maija GR.: Griuzdiņi
Velta: Mums bērnībā bija Ķimbalas. Vēlāk sākām saukt arī par Dradžiem
Edīte G.: Grivzdiņi
Lauma: Dradži
Pārsla: Cirpuļi, tā mana vecāmamma teica.
Sandra: Čurkstiņi
Juris Š.: Skrandži
Agija: Čirpas, čirpiņas
Sanita M.: Griuļi
Inese o.: Gramži
Ligita: Gruzdumi
Ilze V.: Čurksteles
Laila: Gremži
Ināra: Čurkstiņi, tā vecmamma vienmēr teica
Agrita M.: Škvarkas
Sigita B.: Man šie abi pastāv atdalītā veidā. Mūsmājās tas ir vienkārši speķītis ar sīpoliem. Vienai vecmammai bija circenīši. Par škvarkām tēvs sauca kaut ko citu (īsti neatceros, ko, bet tas bija kaut kas malts, kopā ar speķi, peldējās taukos)
Miks: Švirbuļi
Ilze O.: Gruzīši
Jautrīte: Čipatas ,ķimslas un čuriņas ir dzirdēts.
Evija: Mums Grivstuļi
Daiga P.: Čikari
Solvita: Uz maniem zirņiem ir cīkari
Kristīne: Skrandži un circenīši
Sandra C.: Mums tās bija Čībalas
Ingrīda: Grimži
Daiga: Griuži
Valda DD.: Man ir vienkārši zirņi ar spieķīti.
Tie visi vietvārdi, tajos mūsu dzimtā sauca kaut ko citu.
Kad kāva cūku, tad bija jākausē tauki.
Tos lielos taukaudu gabalus sagrieza tādos gabaliņos kā griež gaļu gulašam.
Liek to visu katlā, (parasti čuguna katlā ar apaļu dibenu), katlu liek uz malkas plīts un visu sautē uz mierīgas uguns. Tauki sāk lēnām kust.
Tad ir dikti jāvaktē lai nepiedeg, kārtīgi jāmaisa.
Tad, kad jau var sākt smelt nost izkusušos šķidros taukus, var likt klāt nieres un liesu, (protams nieres pirms tam attiecīgi apstrādājot) to visu arī sagriežot kumosa lieluma gabaliņos.
Kad šķidrie tauki gandrīz visi ir nosmelti, tad tai masai kas paliek katlā, klāt liek sīpolus, sāli piparus, vai kāda jau garšviela patīk. Tad nu to iznākumu sauc tajos apvidvārdos.
Ja tā cūka ir bijusi branga, tad tās mantas sanāk daudz.
Es esmu dzimusi kurzemniece, manā dzimtā tos sauca par dadžiem.
Dradžus izmantoja ļoti plaši. Gan pie biezputrām, gan sautējumiem, gan zupām. Nav jau liegts likt arī pie zirņiem.
Bet man prātā, ka pie zirņiem tomēr tika likts sagriezts un ar sīpoliem sasutināts speķis vai vēl labāk – cauraudzītis.
Aivars: Bet mums tikai un vienīgi Cibari
Anita H.: Bērnībā tos sauca par Skrandzīšiem
Sanita b.: Dradži Ventspilī
Agnese: Skribas
Ēriks: Grauzdys
Vija: Čīpstalas
Līga p.: Gribzdiņi
Apvidvārdos ieklausījās un vienkopus lika: Rūta Beirote, Zutiņi zs
Sakārojās zirņus ar speķi?
Palūko mūsu e-veikalā www.ZutiniVeikals.lv
Kā garšīgi pagatavot zirņus? Receptes: TE
