Uz oglēm cepta siļķe avīzē ir sens mūsdienu latviešu un arī sens manas bērnības ēdiens. Visvairāk praktizēts laikos, kad avīzes vēl netika drukātas ar tik veselīgu tinti kā šobrīd. Bet visi ir izdzīvojuši.
Šo jāatzīst vairāk par lauku ēdienu vai vismaz gatavotu mājās, kur ir malkas krāsns vai kamīns. Un šo noteikti ir jāuzskata apr trūcīgo laiku ēdienu. Ar vienu siļķi grūtos laikos visu ģimeni varēja gardi pabarot. Un šo mazo saimnieču viltību bieži arī izmantoja.
Savulaik siļķes tika sālītas lielās mucās un glabātas mēnešiem ilgi. Senajos nostāstos vienu siļķu mucu uz teju gadu iepirka visai saimei. Tad nu siļķe arī tika ēsta gaļas vietā un uz oglēm cepta siļķe avīzē bija tikai viens no daudzajiem ēdieniem.
Sālītu siļķi vairākas stundas nomērcēja ūdenī, lai mazinātu sāļumu. No seno sievu nostāstiem esmu arī dzirdējusi, ka dažkārt ar nolūka atstāja sāļu, jo tā mazāk var apēst – mazāk vajadzīgs. Tālāk siļķi ietina mitrā avīzē un lika krāsnī uz oglēm cepties.
Siļķi cepa līdz tā gatava ~10 minūtes no vienas un 10 no otras puses. Pārcept gan nevajadzēja, jo tad siļķe kļuva sausa, tiesa gan, tieši tāda man bērnībā vislabāk garšoja. Avīze no ārpuses nodega, bet pāris kārtas, kas pie pašas siļķes palika pielipušas, tad nu tās varēja viegli nolobīt ar visu siļķes ādu. Beigās atlika vien nolupināt no asakām un gatavs ēšanai ar vārītiem kartupeļiem, sīpoliem un rūgušpienu.
Uz oglēm cepta siļķe avīzē – nabagzupa!
Mana vecāmamma stāstīja, ka no šīs siļķes “vārīja”arī “nabagzupu”. .
Avīzē cepto siļķi izlobīja no asakas un sadrupināja šķīvī kopā ar saspaidītiem kartupeļiem, kas vārīti ar visu mizu. Klāti piegrieza sīpolloku vai sīpolu un.. aplēja ar ūdeni .
Ja bija ģimenē rocība bija lielāka vai svētki, tad ar rūgušpienu.
Tieši šādi – kā zupu, siļķi bija prātīgi ēst, jo tā savu lielo sāļumu atdod ūdenim vai rūgušpienam, tādejādi sabalansējot garšu. turklāt no pāris siļķu gabaliņiem varēja uzburt veselu lielo šķīvi maltītes ar dārzeņu un rūgušpiena palīdzību.
Bērnībā šķita, neko gardāku par šādi ceptas siļķes zupu ēdusi neesmu.
Starp citu, ļoti garda tā ir arī ar ūdeni jaukta.
Uz oglēm ceptu siļķi papīrā (dzīvojam taču laikmetā, kad drukāto presi ēst nav veselīgi) gatavojam arī šobrīd. Sevišķi ziemas periodā, kad gadās sakurt lielāku uguni. Garšīgi joprojām arī tagad, kad dzīvojam pārticīgi.
Bet atskatoties senlaikos, tieši sālītas siļķes bija tās, kas kalpoja kā pamats jeb aizdars daudziem latviešu ēdieniem, sevišķi piejūras teritorijās. Lopus kāva rudenī, un gaļas pietika daļai ziemas, tomēr ar to rīkojās taupīgi, cēla galdā tikai godos. Ikdienas ēdiens bija siļķe. Bet kā ir ēst siļķi teju visa gada garumā?
Uz to atbildi rodam mūsu tautasdziesmās.
`Saimeniece siļķi cepa
Pukstedama, stenedama.
Vaj tu puksti, vaj tu steni,
Drusciņ gaļas ar’ vajaga..`
…………………………..
Vir, vir, putriņa,
Izvir gārdi!
Nedošu kalpam,
Ne kalpa bērnam.
Izcepšu cepiti siļķi
Skalgana galâ,
To došu kalpam,
To kalpa bērnam.
………………………,…………………………………..
Ar vilciņu Rigâ braucu,
Tēvam pirkti tabaciņas.
Nopirkt silķes, nopirkt sāli,
Nopirkt tēvam tabaciņu.
…………………………………………………………………..
Kas mums deva siļķes ēst,
Tam lai visi kaķi sprāgst;
Kas mums deva gaļu ēst,
Tam lai lieli vepŗi aug.
Siļķi cepa un tautasdziesmas bārstīja: Rūta Beirote / Zutiņi zs
