Blog

Ķinka, pencis, biguzis – kartupeļu biezputras daudzie vārdi

Ķinka, pencis, biguzis – kartupeļu biezputras daudzie vārdi

Ķinka, pencis, biguzis, penka grūsle vai vecmāmiņa – kā tik dažādos novados nav pieņemts dēvēt veco labo kartupeļu biezputru.

Arī mums vakariņās parasti ir Ķinka.  Citi pēc katupeļu talkas cep pankokus. Bet mūsmājās pārnes pilnu ķoci ar lielajiem miltainajiem tupeņiem un mizo nost Ķinkai.
Ak piedodiet, varbūt `Ķinka` skan tā pārāk parasti, un jāsauc būtu mūsdienīgi – par kartupeļu biezeni vai biezputru.
Bet tā nu viš i – no mūspuses caur Vidrižiem uz Limbažiem un tad uz Salacas pusi kartupeļu biezputru bieži joprojām dēvē arī par Ķinku. Un kam nav Ķinka, tam i Pencis!
Pa augšmalu un uz Valmieras pusi gan ne – tur Ķinka ir Stūķis!
Bet aiz Valmieras gadās, ka Ķinka ir Čāpa.

Lai nu kā – katrai gudrai saimniecei ir savs “Lieliskās Ķinkas” noslēpums.

1. Labi, miltaini kartupeļi.
2. Nokāst, bet atstāt maķenīt kartupeļūdens klāt.
3. Sviestiņš un krējumiņš
4. Siltu pienu liet klāt.
5. Piešaut maķenīt smalki grieztus cvībakus (šoreiz domāti sīpoli) – tā darīj arī mūsmājās.
6. Jau likt vārīties kartupeļus kopā ar pāris cvībakiem (sīpoļiem).
7. Negriezt kartupeļus smalki (kā to bieži dara), bet vārīt veselus, lai labums neizvārās
8. Pēc samīcīšanas un sajaukšanas ar pienu tā labi ar karoti vēl uzkult, lai gaiss salien iekšā – tā ķinka debišķīga sanāk.
9. Mazliet piededzināt katliņu pie apakšs`

Un noteikti var izstrīdēties, vai cvībaki ir sausiņi no vācu vārda Zwieback vai tomēr sīpoli no vācu vārda Zwiebel Bet varbūt tomēr Cvibuļi, jo tā tos arī igauņi dēvē. Laika gaitā Cvībaki ar Cvībeļiem tā sajaukušies, ka dažā labā pavārgrāmatā 2x jāpiedomā, tie sīpoli vai sausiņi domāti..

Ķinka, pencis, biguzis, penka, grūsle skan cauri novadiem.

Lūk, ko mūsu FB kontā apvidvārdu krājumam pievieno mūsu sekotāji:

Iveta S.: Buļbu meiceknys – Meica, meica i meica= meiceknys.. (Latgale)

Silvija B.: Latgalē gryusle. Baltinavā. Klāt lieku pienu, sviestu, krējumu. Vecmamma pievienoja arī drusku biezpienu un taukos ceptus sīpolus. Es arī tā daru. Mēli var norīt ēdot.

Liene P.: Mūsmājās Limbažos ir ķinka. Gatavoju ar sviestiņu un ar mazliet atlikušo kartupeļūdeni.

Baiba Z.:  Pencis – Valkas pusē, pa ceļam uz Kārķiem – penka!

Evija Z.: Sveiciens no Valmieras puses ar Stūķi

Liene S.: Valmieras puse, pa ceļam uz Rujienu, penka. No vecmammas dzirdēts vārds.

Antra A.: Karpeļu stūķis – vecmāmiņa Sabile, es Cēsīs – kartupeļu biezenis un cik skaista, ja izvāra klāt burkānu!

Annele Š.: Buļbu gryusle

Lidija B.: Pie mums leišu pierobežā to sauca par biguzi.

Aleksandrs S.: Nidas ciemā biguzi gatavoja : sarīvēja kartupeļus ,kā priekš cepelīniem, ielika masu traukā ( plātī) salika sviestu speķi sīpolus sāli un cepeškrāsnī…kad gatavs ēd ar krējumu…apmēram tā.

Sarmīte B.: Ķirbižos ķinka

Dagmāra P.: Grūsle bija Latgalē.

Ilze I.: Bērnībā Limbažos tikai ķinka

Elita V.: Vecpaps teica, kartupeļu stampenis

Santa A.: Ķinkai ir bērnības garša un siltas atmiņas klāt,ne tā,kā kartupeļu biezenim. Kaut ēdiens viens un tas pats- ķinka ir gardāka

Evija B.: Man viens pazīstams šo sauc par sistajiem kartupeļiem

Ingrīda C.: Mūsmājās-Straupes pusē- bija kartupeļu māmuliņa

Ilze G.: Kartupeļu mīceknis – Sēlija!

Andra O.: Mūsmājās pencis. Pienu leju klāt karstu, tā mācīja vecāmamma, lai putra nemaina krāsu. Kad biju maza, penci vienmēr stampāja tētis. (Smiltene.)

Solvita S.:Pencis ir mūsu mājās. Sviestiņš, pieniņš un labi samīcīts ar omes koka stampiņu un tad uzkults ar koka karoti.

Inese: Mamma no Kārķu puses sauca par penku. Bet nu jau limbažnieciski – par ķinku.

Diāna P.: Ķinka ir arī mūsmājās! Reizēm saucu par Stūķi, tad pārprasa – vai Ķinka?Ja, un arī Māmuliņa. Un kad ir čaklumiņš, tad arī cepti sīpoli tiek Ķinkai. Reizēm arī speķa gabaliņi, sacelti ar sīpoliem. Man garšo, ja Ķinkai klāt ir burkāni, bet ģimene saka, ka nav ko maitāt labu mantu.

P.s. vārīts piens, kas pierauts pie katliņa dibena ir mans ķinkas noslēpums.

Dace K.: Mūsu mājās Ludzas pusē to sauc “gryustos buļbys”. Latgalē vispār svētkos piedevās vienmēr bija gryustos buļbys, nekad vienkārši vārīti kartupeļi (nu tikai jaunie).

Sarmīte G.: Kartupeļu tūcis

Liega G.: Kartupeļu stauceknis. Seces pusē, bet domāju, ka šis nosaukums nāk no Latgales.

Anita P.: Raunā-tūcenis,Puikulē ķinka

Rita.: Ķinka, pencis, biguzis Vidzemes ziemeļos.

Elga V.: Biguzis. Meirānu Mamamīte tā teica. Mans uzlabojums ir pievārīt burkāniņu arī kopā ar tupeņiem+pašās kulšanas beigās piespiest tuč ķiplociņu. Pārējais sapas kā no grāmatas. Gardens paēdiens!

Ineta K.: Meiceitys guļbys. Starp Rudzātiem i Slastinīkim.  jā sačurkstināts speķis ar liesās gaļas stīdziņām , bišku seipulus. Ja kuram gribīs, drusku casnāgus. Un kad duhovkā ieliek līdz pusdienām, tad ap bļodiņas malu smuka garoziņa apcepās.

Konstantīna S.: meiceitis guļbas Stabulniekos arī,pat siekalas mutē saskrēja,mums mammīte sacepa speķīti pielēja svaigo krējumu uzvārīja un lēja kartupeļos piena vietā samīcīja un deva klāt gurķus skābētus

Jana P.: Kādreiz Valmieras novada Sēļu pagastā mums bija Pencis, tagad Limbažos dzīvojot ir Ķinka

Agita O.: Čekeris vai čekers, dzirdēts Gulbenes pusē.

Līga V.: Neretā mēs arī saucam par mīcekni, gardi ir kopā ar pastinakiem un ķimenēm

Inga D.: Tūcenis. Cēsu puse

Anita P.: Vecmamma sauca par biguzi. Sunākste

Santa R.: Stampene

 

Skaista mūsu valodiņa. Tajā bieži ieklausāmies ar prieku.
Vai zini, cik latvieši dažādi spēj nosaukt Cūkas stilbiņus?

Mēs zinām, jo arī to apkopojām te:
Cūkas stilbiņi jeb stultītes, cingulīši, čiulīši, knullīši, čunkslīši…

Putras vāra un valodās klausās: Rūta Beirote, Zutiņi zs
Bildierē: R.Beirote

Pastāsti par mums saviem draugiem

Related Posts

Enter your keyword