Kad jānovāc pupiņas un kad ir īstais laiks tās lobīt? Šo jautājumu par pupām mums uzdod bieži, tādēļ padalīsimies ar mūsu pieredzi, ne mirkli neapgalvojot, ka tā ir pareiza. Tomēr mums šādi izdodas.
Visiem parasti gribas dzirdēt konkrētu datumu vai nedēļu, jo tā taču ir pierasts un reizē arī viegli un ērti.
- Sīpoli ir jāstāda Jetes dienā un jānovāc uz Vladislaviem un ne dienu vēlāk.
- Lauka tomāti jānolasa augusta sākumā, lai tie zaļi vai sarkani.
- Kartupeļi jānorok līdz septembrim.
Bet kā ar pupām – kad jānovāc pupiņas ?
Šie ir ticējumi, pie kuriem daudzi pieturas, bet es esmu tā, kas turpina apgalvot, ka dabai kalendārs pie sienas nekarājas, tādēļ, kad ir tas “īstais laiks” – to varam pateikt vien vērojot un cenšoties izprast dabas procesus.
Parunāsim par pupām?
Kad jānovāc pupiņas un kad ir īstais laiks pupas lobīt?
Daži to steidz darīt reizē ar kartupeļiem, citi mēģina paspēt pirms lielajiem lietiem.
Mēs to darām pakāpeniski un atklāsim savu stratēģiju:
Atkarībā no šķirnes, pupu pākstis nokalst brūnas jau sākot ar augusta vidu. Tādēļ, piemēram, kāršu pupas ir tās, kuras jāsāk vākt jau augustā.
Tās pākstis, kas ir brūnas un vienmērīgi nokaltušas apakšpusē, mēs nolasām un atstājam nelobītas žūt.
No apakšas vai vidus posma skaistākās un resnākās pupu pākstis atstājam arī sēklai. Kas svarīgi, sevišķi šīs sēklai domātās pupas vajag lobīt laukā no pākstīm tikai tad, kad tās pilnībā nokaltušās un čaukstošas.
Ja tuvojas lielās rudens lietavas, un ir baža, ka pupu pākstis varētu izmirkt un sākt pelēt. (Sevišķi bīstami tas, ja pupas ir sasētas biezi vai ieaugušās zālēs) Tad var noņemt pupas ar visiem lakstiem un atļaut tām nokalst pie laksta.
Šādā gadījumā pupas pākstīs vēl turpina briest, uzsūcot sev svarīgās vielas no lakstiem un lapām, kamēr tie nokalst.
Bet kā ar garajām kāršu pupām – tās taču vēl turpina augt garumā.
Tieši tā, tādēļ šeit cita pieeja.
Nokaltušās un dažkārt pat pusnokaltušās pupu pākstis steidzam noņemt pirmās. No šīm arī atstājam sēklas materiālu. Tās, kas vēl zaļas un nenobriedušas galotnēs, atstājam augt. Pupas labi panes pirmās salnas un, kad tās izturētas, vēl turpina augt un gatavoties. Tādēļ kāršu pupu pākstis, kas galotnēs, mēs ņemam nost vien oktobrī, skatoties no laika apstākļiem.
Šeit var izmantot arī Bulgārijā nolūkotu metodi. Pupu lakstu apakšā nogriež no saknes un atstāj nogatavoties un nokalst pie kārts. Kad tās nobriedušas, saulainākā dienā nolasa pākstis un nes tālāk nokalst telpās.
Kad lobīt pupas laukā no pāksts.
Šis vienmēr svarīgs jautājums. Parasti daudzi to cenšas izdarīt pēc iespējas ātrāk vai pat tajā pat dienā, kad novāktas.
Ja pupas plānots glabāt saldētavā, tad šis ir pareizs piegājiens. (Vēlāk izņem un vāra bez mērcēšanas)
Ja pupas plānots uzglabāt kaltētā veidā, tad tām noteikti būtu jānokalst līdz galam pākstīs. Jo pāksts regulē mitruma apmaiņu, palīdz nobriest līdz galam vēl nenobriedušām pupām.
Tikai tad, kad pupā grūti iekost, to var lobīt laukā.
- Ja izloba pārāk negatavas un mīkstas pupas,
- Tās žūstot var zaudēt krāsu,
- Žūstot tām sakrokojas miziņa un zūd forma,
- Negatavākās sabrūnē,
- Tās turpina atdot mitrumu pat tad, kad šķiet jau izžuvušas, tamdēļ biežāk veidojas pelējums,
- Negatavām un nenožuvušām pupām var būt traucēta dīdzība.
Dabā ir savs process, kā šīs sēklas tiek (pupa ir sēkla) tiek izsētas. Ja mēs ievērojam šo dabisko procesu: pupa nogatavojās, pāksts piebrieda, pāksts nodzeltēja, pāksts nokalta, kārtīgi nokaltusi pāksts pārsprāga, saskrullējās un pupas izbira zemē.
Tā vai citādi, mums ir jānonāk līdz šim pēdējam posmam, lai viss būtu kārtībā – gan kvalitāte un garša, gan dīdzība.
Lai izdodas.
Par pupām pastāstīja un pupas bildēja: Rūta Beirote.