Kas ziedēja mūsu senču puķu dobēs?

Kas ziedēja mūsu senču puķu dobēs?

Kas ziedēja mūsu senču puķu dobēs?

Šobrīd aizvien lielāku popularitāti iegūst ziemcietes, jo prasa citādāku un nedaudz vieglāku aprūpi nekā vasaras puķes. Līdz ar ziemciešu uzvaras gājiena interesi raisa arī seno augu veidi, kas tad auga mūsu vecmāmiņas dobē. Iespējams, tos varam atjaunot autentiski, bet tikpat labi pielāgot mūsdienu variācijām. Ko tad mūsu senči stādīja savās puķu dobēs un kādiem nolūkiem? Un kā augu izvēli ietekmēja viņu tautība, izcelsme un Latvijas novads?

 

Lejnieku māju puķu dobes

Mūsu dzimtas stāsts Krimuldas novadā un Lejnieku mājās izskan jau vairākās paaudzēs. Cik vien sevi atceramies, pie mājas vienmēr ir bijušas 3 puķu dobes ar dažādām ziemcietēm. Šāda bija izvēle, jo ikdienas darbos īpaši daudz laika rušināties nebija, prioritāšu augšgalā drīzāk bija cukurbiešu lauki un piemājas dārziņš.

Mūsu puķu dobes ir rotājušas dažādas puķes, no kurām viskuplākā skaitā peonijas jeb “pujenes”. Ierasta šķirne bija rozā krāsā, bet vēlāk ome no kaimiņmājām atnesa arī sarkanas un baltas. Baltās sākumā sevišķi neauga, tamdēļ tās tika čubinātas īpaši. Blakus peonijām auga arī Dienziedes oranžā krāsā. “Lauztā sirds” nemīlēja augt braši, tādēļ arī to Omīte uzpasēja un katru pavasari pārbaudīja vai nav izsalusi.

Īpaša vieta bija arī sarkanajām magonēm. Lai arī tās bieži vien kaitināja ar to, ka par skaisto ziedu iespējams priecāties tikai vienu dienu, no lielās puķu dobes tās nekad neizzuda. Kaitinošas bija arī Daudzziedu mugurenes – prieks, ka agri pavasarī izspraucās no zemes, prieks par ziedēšanu ap Jāņiem un cīniņš ar lapām atlikušās vasaras garumā, jo tajās mēdza salīst gārsene, ko grūti izravēt.

Sīpolpuķes

Pie paša istabas loga agrā pavasarī izspraucās baltās mazās sniegpulkstenītes. Ome stāstīja, ka mēdz būt arī lielās baltās, ko tautas valodā saucot par “dzērājiem”. Studentu jeb smaržīgās sīkziedu narcises auga tieši blakām un vienmēr pavasaros izbāza degunus reizē ar sarkanajām tulpēm.

“Tulpju biznesa laikos” lielajās tīruma dobēs tika audzēts milzumdaudz krāsu un veidu tulpju, bet līdz piemājas puķu dobei tās netika. Bizness konservatīvismu loga priekšā neizmanīja.

Īpaši nodalīta no pārējās puķu dobes bija lilliju dobe. Te auga parastās – vasaras lillijas dzeltenā krāsā, ko visi sauca par “Ķeizarkroņiem”. Tomēr pāris sīpoli, ko Omīte sargāja īpaši, bija arī no “baltajām smaržīgajām lillijām”. Lilliju dobe vienmēr bija jāravē īpaši uzmanīgi, lai nenolauztu smaržīgās.

Svētie augi

Paēnā zem ābelēm auga ārstnieciskā Tauku sakne. “Tā palīdz visām kaitēm un var pat saaudzēt kaulus”, tā Ome vienmēr teica. Pavasarī viņa izraka saknes, sagrieza šķēlītēs, aplēja ar šnabi un šis bija uzlējums, kas tika smērēts uz sāpīgām vietām, pušumiem kā pašiem tā lopiņiem.

Ome bija dabūjusi arī Zelta sakni un dēvēja to par vēl vērtīgāku par Tauku sakni. Diemžēl tā diezko negribēja augt, “Kaut kas te viņai nepatīk”, tā Omīte mēdza sacīt. Ar Zelta sakni bij citādāk, tās sakni izkaltēja un sarīvēja uz smakās rīves, sajauca ar cukuru un pa karotei deva mums apēst. Gardi gan. Šie abi augi vienmēr tika turēti godā un sargāti.

Omītes mamma bija lietuviete, tādēļ viņa vienmēr gribēja iegūt arī lietuviešu puķi – Rūtu. Diemžēl pie mums Vidzemes pusē nevienās kaimiņmājās to nevarēja atrast.

Mājas rietumu stūrī auga Dievkociņš. “Tā ir mājas svētība”, tā Omīte noteica un vienmēr priecājās par rūgteno smaržu siltos vasaras vakaros.

Mājas krāšņumkoki

To nebija daudz. Zilie ceriņi pa ceļam uz kūti. Reiz Ome pārnesa mājās un iestādīja arī rozīgi sarkanu pildīto ceriņu, bet tam vai nu nepatika augsne, vai garāmbraucošie traktori, jo pāris gadus nīkuļojis tas tomēr aizgāja bojā. “Tā jau ar tiem potētajiem i – švaki!” noteica Ome nedaudz nopūšoties.

Milzīgā krūmā auga baltās kokveida hortenzijas. Pavasari varējām pasludināt par atklātu brīdī, kad tās apgriezām līdz zemei. Jau vasaras vidū tās bija sadzinušas atvases pāri galvai un ziedēja baltām kupenām. Bet pašā mājas stūrī – rožu krūms jeb maijrozes. Nav nekā burvīgāka par šo rožu smaržu, diemžēl lietainās vasarās to ziediem ātri uzmetās puve. Maijrozīšu krūmā auga liela, gara Zilā kurpīte. Patiesībā neviens no mums īpaši nenojauta, ka tas ir ārkārtīgi indīgs augs. gan ravēja, gan plūca un lika vāzēs. Bet, iespējams, tieši tādēļ kāds zinošāks sencis tai par augšanas vietu bija izraudzījies tieši rožu krūmu- nevienam jau īpaši nepatika tai līst klāt, labāk priecāties no attāluma.

Pastāsti arī Tu..

Ko tad mūsu senči stādīja savās puķu dobēs un kādiem nolūkiem. Un kā augu izvēli ietekmēja viņu tautība, izcelsme vai Latvijas novads. Par savas omītes puķu dobi mēs pastāstījām, bet aicinām padalīties arī Jūs šeit pat komentāros zem raksta, lai kopīgi mēģinātu izveidot puķu stāstu cauri novadiem. Lai nepazūd un vairojas vērtības!

Pūļiem auga baltas puķes
Raņķenieku novadā;
Še atjāja novadnieki
Baltas puķes izravēt. (Kuldīgas novads, Ranķi)

Ko nācat, Dzērvenieki,
Mūs’ pusē puķes raut?
Vaj jūs’ pašu novadāi
Tādas puķes neziedēja? (Aizputes apriņķis, Cīrava)

Kad audzišu, tad redzēšu,
Kādas puķes kronī pīšu:
Vaj pīš’ rozes, vaj magones,
Vaj zaļos dievkociņus. (Valmiera, Rūjiena)

Raksta autore – Rūta Beirote, Zutiņi z/s stādaudzētava
Foto: interneta resursi

Pastāsti par mums saviem draugiem

3Komentāri

  1. Avatar
    Ritiņa
    -
    04/17/2018

    Flokši!

  2. Avatar
    Sanita
    -
    04/18/2018

    Augstāk minētie augi. Vēl bez tiem auga flokši, jāńrozes, škeltlapu rudbekijas, klingerītes, zilsniedzītes, jasmīnu krūms

  3. -
    04/18/2018

    Mums dārza tālākajā, ēnainajā daļā bija maijpuķītes, neaizmirstulītes, zilās kapu mirtes.
    Dārzā bija akmensdārziņš ar aslapu flokšiem dažādās krāsās.
    Citur dārzā – doronikas, bitenes, ragainā vijolīte, peonijas, ozolītes, kliņģerītes, magones.

Atstājiet komentāru

Related Posts

Enter your keyword