Puķes ar sliktu reputāciju – vai tā maz mēdz būt? Izrādās, jā!
Ar šo pirmoreiz saskāros, strādājot kāzu jomā. Populārākie strīdi starp līgavām un mātēm sākās pie kāzu ziedu izvēles. Un biežākais strīdus avots bija Lilijas.
Ar tām arī sāksmi:
Lilijas – skaists uzticības, tīrības un jaunavas Marijas simbols, ko izmanto arī baznīcā. Bet latviešiem – kur baznīca, tur kapiņi. Tamdēļ lilija mūsu tautai asociējas nevis ar skaistu Lieldienu dievkalpojumu, bet gan ar kapusvētkiem. Tie allažiņ notiek jūlijā, kad ir liliju ziedēšanas laiks un tās var saplūkt klēpjiem un rotāt kapu svētku dievkalpojumus.
Tikmēr citām tautām Lilijas ir un paliek šķīstības, tīrības un kāzu dienas simbols.
Kāzu dienas simbols citviet ir arī Mūždzīvji jeb eševērijas.
– Sempervivum – dzīvot mūžīgi, mīlet mūžigi. Turklāt skaistais mūždzīvju augšanas process. No viena top vairāk. Tie no lapu rozetēm izlaiž mazus bērniņus, kas karājās stīdziņās, kuras dēvē arī par nabassaitēm. Kad bērniņš gatavs sākt savu dzīvi (iesēdies zemē un iesakņojies), māte nabassaiti atlaiž.
Latvieši tos dēvē arī par laimiņiem, akmens rozītēm vai kāpostiņiem. Un to lielisko izturību pret karstu sauli, lielu sausumu un smilšainu augsni izmanto miniatūros akmens dārzos un – Jā – KAPIŅOS . 🙂
Kamēr citviet līgavas no Mūždzīvjiem darina skaistus un simboliskus kāzu dienu pušķus, pie mums tantes to stiepj uz kapiņiem, jo tie karstumā neatdos galus un pa vasaru un allaž būs skaisti, tamdēļ kaimiņienēm nebūs par ko aprunāt.
– Leduspuķes pacieš karstu sauli, kamēr begonijas ēnu. Tādēļ abas ir lieliskas lielo apstādījumu puķes un – jā, gana izturīgas kapiņiem! 🙂
Un te paaudzes mainās vietām. Kamēr mammas vieglu roku stāda begonijas kā piemājas dobē, tā kapiņos, meitas, izdzirdot vārdu `begonija`, uzreiz zina – `kapu puķītes`.
Mūsu savstarpējs profesionāls joks:
Ja stādaudzētavā ienāk vīrietis, kuru sieva sūtījusi pēc `kapu puķītēm`, bet viņš likumsakarīgi aizmirsis, kā tos flokšus sauc,
pajautā viņam, cik lika nopirkt.
Ja 2 – 4 gab. uz kopiņas, tad tās ir begonijas.
Ja 6-8 uz kopiņas, tad tās ir leduspuķes.
– Neļķes. Smaržīgas, ilggadīgas, krāšņas, zied visu vasaru. Populāras ārzemēs apstādījumos un jā – arī līgavu pušķos.
Bet Latvijā tā joprojām asociējas tikai ar konkrētas tautības staigāšanu pie pieminekļiem maijā. Un šo asociāciju kā vecajos tā jaunajos pagrūti izdzēst. Sarkanajām neļķēm ir uzlikts liels un smags zīmogs latviešu tautas kolektīvajā apziņā.
– Bukši. Skaistais piļu parku labirintu un apstādījumu krūms.
Bet tā kā Latvijā piļu maz, tad tas aug Rundāles pils parkā un pārējās vietās – kapiņos 🙂 Jo jānodala taču skaisti ģimenes kapavieta, nedod Die`s kāds vēl ieraksies pa tuvu un savējiem pietrūks vietas.
Bet kamdēļ latviešiem ir tāds niķis visas skaistās un izturīgās puķes stiept uz kapiņiem? Jo mums tā kapu lieta ir viena liela lieta, kas agri vai vēlu, bet reizi gadā pārtop kapu svētkos! Ar balli, dejām un dzimtu satikšanos.
Un arī tādēļ, ka mēs `kapu kopšanas evolūcijā` esam kaut kā aizgājuši pa citu taciņu.
- Amerikāņi uzklāj mauriņu un piesprauž plāksnīti,
- Siltās zemēs izkaisa jūrā vai sanes alās.
- Slāvi sakrauj gubā plastmasas puķes un miers uz pāris gadiem. Bagātākie izkaļ metāla vainagus, kas kalpo mūžam.
- Poļi uzliek lielo betona plāksni, lai nevienam nekas nekur nav jāstāda.
- Bet latvieši vasarā grib ballīti, tamdēļ ravē tik un stāda.
Iedomājieties, ja Tutanhamons būtu apprecējis latvieti – ziedētu un plauktu visa piramīda.
Lai nu kā, atcerieties, puķes jau nav vainīgas pie aizspriedumiem. Puķe ir tikai puķe, kuras uzdevums ir ziedēt un priecēt dzīvos.
Dārza un kāzu joku apvienojot:
Reiz rudens kāzās ar līgavu saplānojām skaistas dekorācijas no viršiem. Tante iekrita panikā – viršus nedrīkstot nest mājās un likt galdā, jo tad māja nodegot.
Lai vilks paēdis un kaza dzīva – izmantojām ērikas. Izskats tas pats, bet suga cita, tātad – aizspriedumi nestrādā!
Puķes ar sliktu reputāciju apskatīja un par dzīvi pasmaidīja: R.Beirote
