Gladiolas – leģenda par to rašanos stāsta par laiku, kad notika lielais karš starp romiešiem un trāķiešiem . Cīņas notikušas ilgu laiku, līdz beigās romieši sakāvuši trāķiešu karaspēku un spēcīgākos no karavīriem saņēmuši gūstā, lai padarītu par vergiem – gladiatoriem. To vidū bijuši arī divi bērnu dienu draugi – Sevts un Teresians.
Lai nodrošinātu publikai labāku izklaidi, romieši parasti lika cīnīties vienam pret otru kā ar reizi radiniekiem vai draugiem, uzvarētājam solot brīvību un iespēju atgriezties mājās. Šāda iespēja tika piedāvāta arī abiem draugiem. Tas, kurš nogalinās otru, tiks atalgots ar brīvību.
Tomēr abi draugi noraidīja šo piedāvājumu. Dienā, kad viņi tika izdzīti cīņai arēnā, tie atkāpās, iesprauda savus zobenus zemē un atteicās no cīņas. Publika bija sašutusi, kliedza, auroja un pieprasīja cīņu. Tomēr abi draugi nepiekrita, lai gan zināja, ka sods par to būs publisks nāvessods.
Abus draugus sodīja ar nāvi un tiklīdz to dvēseles atstāja ķermeņus, viņu zemē iespraustie zobeni apsakņojās un uzziedēja, pārvēršoties par krāšņām, garām ziedu vārpām. Šos ziedus par godu drosmīgajiem gladiatoriem tā arī nosauca par gladiolām.
Un līdz pat šai baltai dienai gladiolas ir draudzības, lojalitātes, cēluma un atmiņas simbols.
“…. Pats vārds Gladiola ir atvasinājums no latīņu valodas gladius, un tas nozīmē – zobens. Tā šo augu dēvē zombenam līdzīgo lapu dēļ. Atsevišķās valstīs glladiolas dēvē arī par zobenlilijām. Senajā Grieķijā ziedu sauca arī par xiphium , no grieķu vārda xiphos , kas arī nozīmē zobens. ….”
Seno leģendu atstāstīja: Rūta Beirote
Foto: Zutiņu saimniecība
